Īslīces pamatskola

stasts   Gadsimtiem ilgi par savām mājām es saucu Lielupes labo krastu, kur niedrāju pavēnī gulēju miklā dūksnājā. Jutos tik vientuļš un nesvarīgs, ka aiz bēdām pamazām nosūnoju. Kādu dienu, man par lielu brīnumu, notika kas neparasts. Ar dārdošu troksni no lielceļa puses manā virzienā tuvojās smagā tehnika. Iztālēm saklausīju rupjas vīru balsis, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk. Satrūkos, piepeši atskāršot, ka uz mani lūkojas domīgs acu pāris. Šī bārdainā vīra skatienam garām nepaslīdēja neviena mana krunciņa. Pēc saudzīgā un mīlestības pilnā pieskāriena, kurš notrausa vējā lauztos niedru kātus no maniem pleciem, sekoja Mārtiņa Zaura galīgais spriedums: „Būs īstais! Ceļam iekšā!”

Kas ar mani notika tālāk? Ne uz pusēm tiku rauts, ne ar vārdiem galināts. Mārtiņš izrādījās lāga cilvēks, kurš manu dzīvi apgrieza kājām gaisā. Ar īpašām rūpēm viņš novilka manu zaļpelēko sūnu kažoku un pie krūtīm piesprauda kādas skolas jubilejas emblēmu. Neilgi pēc tam kā paša miesīgu dēlu viņš mani ieveda Īslīces skolas pagalmā, kur simtiem skolas ļaužu ar nepacietību gaidīja ierodamies skolas simtgades simbolu – mani. Nekad vēl savā akmens mūžā nebiju sajuties tik laimīgs. Nebija nekādu šaubu – šeit būs mana īstā vieta.

Jau trešdaļgadsimtu man ir dota iespēja vērot, kā mainās gadalaiki, paaudzes un skolas ikdiena. Neaprakstāms un neaizmirstams vienmēr ir Zinību dienas rīts,

kad skolas zvans sasauc atpakaļ visus manus mazos un lielos gudriniekus. Svinīgā gaitā ar rudens smaržu rokās tie cits pēc cita pazib man gar acīm kā krāsaini taureņi. Zinu, ka mazliet vēlāk viņi pienāks pie manis uz kopīgu bildi. Uzposies un patīkami satraukts, es nevaru vien sagaidīt šos tuvības brīžus. Viens mirklis, un viss var sākties! Kāds vēlas šo dienu iemūžināt ģimenes lokā, kāds labāko draugu pulkā. Pat veselas klases sanāk un aplīp ap mani kā dadži. Atnāk un aiziet, bet paliek atmiņas, kurās allaž varu pakavēties. Kā senā pastkartē es raugos pērnā skolas salidojuma ainā, kad pretimnākošo trīsdesmitgadnieku vaibstos es saskatu savus kautros un nedrošos pirmklasniekus. Nu tie visi atgriežas, lai teiktu paldies savai skolai un skolotājiem, kuri ceļamaizē līdzi reiz devuši zināšanas, sirsnību un mīlestību. Domās iegrimis, pat nepamanu, kā man no mugurpuses pietuvojusies sirma māmuļa, pieglaužas cieši jo cieši klāt. Mana cietā akmens sirds sažņaudzas, kaut arī viņu savā atmiņu albumā neatrodu. Lūk, šādi ir mani rudeņi – sapņaini un apcerīgi. Esmu tā aizsapņojies, ka pat neievēroju, pa kuru laiku bērzi uzvilkuši dzeltenās uniformas un nobēruši mani ar saviem zelta dālderiem kā tādu karali.

Pēc straujā lapkriša un rudens talkas tā vien kārojas izbaudīt ziemas priekus. Pašas labākās ir sniegotās ziemas. Reizēm brīnos, kā trauslās sniegpārsliņas spēj izaudzēt tādas kupenas, ka mana galva tik tikko rēgojas ārā. Nemaz nerunājot par manu mazo akmensbrāli, kurš man blakus notupās par godu skolas 115.gadadienai.Viņš ir tik maziņš, ka zem biezajām kupenām tam visa jautrība paiet secen. Ir tik komiski noskatīties, kā mani delveri ziliem degungaliem uzrīko sniega kaujas vai lempīgi iegāžas mīkstajā sniegā un tēlo nevainīgus eņģelīšus. Ai, arī man dažreiz trāpās pa netīšai sniega pikai, jo esmu pārāk izdevīgs slēpnis.

Es nemaz neesmu dusmīgs, tālab ka viņu nerātnības atmodina manī snaudošo bērnu, kurš neprātīgi grib mesties tam visam pa vidu. Parasti šī jautrība ir galā, kad no pieturas puses atskan bargāks vārds no kādas skolotājas mutes: ”Beidziet! Saslimsiet! Ko tad?” Ne vārda pretī nebilstot, tie nopurinās un kā zaķēni viens pakaļ otram salec siltajā autobusā. Kad lielā kņada norimusi, ciemos varu paaicināt vēl kādu tuvu draugu – mazo stirniņu, kura labprāt mielojas ar tūjas zaļajiem dzinumiem. Es viņai atļauju, jo sniegs taču noslēpis visus viņas krājumus.

Nekas, gan atnāks arī pavasaris. Tad saulīte zemes klēpi no jauna iesildīs, un pie manām akmens kājām uzsmaidīs pirmie sniegpulkstenīši. Pēc atkušņa jau sāku vērties debesīs pēc svēteļu siluetiem. Tiem noteikti jāatgriežas uz manas sirmās skolas jumta, lai ar svētību varētu noskanēt Pēdējais skolas zvans. Kad deviņus gadus no vietas kopīgi dalīti prieki un bēdas, ir sevišķi grūti šķirties no saviem mīluļiem. Šo gadu laikā manā acu priekšā tie pieauga un iemīlējās, savā starpā strīdējās un no jauna salaba. Kāds atnāca un izsūdzēja grēkus, cits pablēņojās man aiz muguras vai nobirdināja kādu aizvainojuma asaru, taču viņi visi var būt mierīgi – viņu noslēpumi pie manis vienmēr būs drošībā. Laimīgu ceļu, mani mīļie!

Ardievas sūtu ne tikai izlaiduma klasēm, bet visai kuplajai skolas saimei, kura, brīvības alku pārņemta, dodas pretī vasarai. Vasara ir mans visskumjākais gadalaiks. Reti kāds pie manis pienāk tuvāk. Vien noskatos, kā garām pabrauc mašīnas un ātriem soļiem aizsteidzas gājēji. Pavisam vientuļš nejūtos, jo vasarā mani apciemo putni, kukaiņi un daži citi zvēriņi. Tomēr tā pa īstam jūtos dzīvs, kad atgriežas bērni. Tad viņu smiekli un čalas atkal kļūst par maniem sirdspukstiem.

Kaut nekad, nekad tas nebeigtos! Lai vienmēr man aiz muguras stalta un lepna slietos Īslīces skola, kuru teju 34 gadus saucu par savām īstajām mājām.

KAUT MŪŽAM ES TE PALIKTU…

akmens

Sveiciens savai skolai

sveic

Ārkārtas situāciju tālruņi

Palīdzības tālruņi: 

Glābšanas dienests-112

Ugunsdzēsēji-112

Policija– 110 vai 112

Ātrā medicīniskā palīdzība

113 vai 112

Gāzes avārijas dienests- 114

 

Uzticības tālruņi:

Krīzes telefons

(psiholoģiska palīdzība krīzes

situācijās 24 h diennaktī) 67222922

Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekcijas uzticības tālrunis (bezmaksas)116111

Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis

(bezmaksas tālrunis pieejams

no fiksētā sakaru tīkla) 80009000

Drošs internets

logo 1

Stundu laiki

clock

Ēdienkarte

ediens

Skolas autobuss

bussing clipart bas 6

Pasākumu kalendārs

Calendar

E- klase

lejupielāde

Noderīgas saites

saite

Bauskas novads

bauska logo

Piekļūstamība

pieejamiba 1